› FEBRUĀRA TEMATS

Mīlestība

Tauriņi vēderā un muļķīgs smaids. NĒ, TĀ NAV NEKĀDA SLIMĪBA, ne arī kārtējā vājprāta pazīme – tā ir mīlestība vai arī milzonīga patika jeb pieķeršanās kaut kam vai kādam. Apsēžos padomāt – CIK CILVĒKI PASAULĒ ŠOBRĪD IR IEMĪLĒJUŠIES? Eh, pasaule, pasaule, kāpēc tu radīji cilvēkiem tādas ciešanas? Kāpēc katrs nevar būt par sevi, kāpēc ir jābūt atkarīgam no kāda? Bet šī rozā krāsa, kas ir acu priekšā, šie krāsainie, NERĀTNIE TAURIŅI VĒDERĀ, kas mēdz izraisīt izjūtas līdzīgas ģībonim – nē, nē, mēs neko neredzam, nedzirdam un nemaz negribam zināt kaut ko sliktu jeb ne tik patīkamu mūsu maigajām ausīm! Mūsu iemīļotais ir labākais pasaulē (VAI PAR TO KĀDS ŠAUBĀS?) un mēs staigājam pa pūkaina mākoņa maliņu pašos debesu augstumos tuvu siltajai saulītei, un pat tad, kad ir drēgns un tumšs rudens vai auksta ziema, MĒS JŪTAMIES KĀ SEPTĪTAJĀS DEBESĪS. Lirika, skaisti vārdi, Apolona un Afrodītes skaistums. Nu vai nav brīnišķīgi? Un tad pēkšņi! Vienā dienā, rītā, vakarā vai naktī rozā krāsa sāk izbalēt un kļūt pelēcīgāka un brīnumainā sajūtas pagaist kā nebijušas. Kā es varēju kaut ko tādu domāt? Kā es varēju visu uzskatīt par tik skaistu, lielisku un siltu. Es izņemu izpletni un LECU NO PŪKAINĀ MĀKOŅA. Viss, pietiek, man ir apnikuši šie piedzīvojumu, šie augstumi, ES VĒLOS CITU mākoni, mākoni ar spožāku zelta maliņu!