Kā es rakstīju blogu

Cik gan reizes esmu mēģinājusi rakstīt dienasgrāmatu...? Daudzas, jo daudzas (turklāt lielākā daļa vēl mētājas kaut kur manā istabā ar kafijas pleķiem un pāris ierakstiem...)! Un kā zibens spēriens, kad no blakus istabas atskan mammas balss:  „Ej taču nost no tā datora”, galvā iebrāžas ideja- jāraksta interneta dienasgrāmata. Pirksti galu galā ir tik labi pieraduši pie slīdīgajiem datora taustiņiem, ka nekādām problēmām it kā nevajadzētu rasties. Un kā jau lielākā daļa no manām ašajām idejām arī šī neticamā ātrumā pazūd no manas galvas. Tikai pēc nedēļas, bezmērķīgi klīstot pa googli uzeju kādu pieaugušas sievietes blogu, kurā viņa visos sīkumos apraksta savu modeles ikdienu- kā viņa iet uz kastingiem, kā viņa sēž pie televizora. Šāda atklātība gan nedaudz biedē, taču drīz vien nākamā ašā ideja ir atradusi patvērumu manā galvā- nez, kā tas būtu- rakstīt blogu katru dienu līdz pat mūža galam un redzēt kā mainās manas domas, uzskati un raksti  gadu vai pat tikai nedēļu laikā. Un nekavējoties klikoju uz www.blogger.com un tik drukāju: vārds, uzvārds, e-pasts... Un kad garā ķēpa ar reģistrāciju beigta, es atviegloti nopūšos un spiežu: jauna ziņa. Ko tad lai tādā raksta? Sākas apjukums, bet kā jau manā galvā iekārtots, neturpinās ilgi- nu, kā, visi taču raksta kā dienasgrāmatu! Elementāri! Grasos rakstīt uzrunu, bet saprotu- nemaz taču negribu, lai kāds te lien! Tā nu izšķiros par zelta vidusceļu- uzrakstu pirmo rakstu kā uzrunu, kurā pateicos iespējamajiem lasītājiem un paskaidroju, ka šī būs mana dienasgrāmata bez uzrunām un tiri piri... Kad uzruna uzrakstīta, jāuzraksta arī kāds raksts! Rokas trīc un pa galvu maisās domas- Ja nu kāds tomēr ierauga? Atrod manu dienasgrāmatu? Pirmie raksti sanāk tādi īsi un piņķerīgi, bet ar katru rakstu es iemācos arvien vairāk atbrīvoties un nu jau blogs ir kļuvis par manu ikdienu- gribas izstāstīt visu, uzticēt savus priekus un bēdas...

Ja arī tu gribi rakstīt blogu:

www.blogger.com,

www.blogs.lv

www.blogspot.com

www.blogs.msdn.com