Šis nebūs parasts apraksts par braucienu,
šis būs apraksts par misijas braucienu, kā teikt – mana liecība par piedzīvoto!
Viss sākās 29.aprīļa
vakarā, kad Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes koris devās misijas braucienā
uz Īriju pie Īrijas latviešiem.
Pēc aptuveni trīs
stundu garā lidojuma, lidmašīna nosēdās Dublinas lidostā. Sajūta nedaudz
dīvaina, jo ar lidmašīnu lidoju pirmo reizi. Lidostā mūs sagaidīja ģimenes,
kurās mēs palikām turpmākās piecas dienas.
30. aprīļa rīts sākās
ar neizpratni par to, kur es atrodos un bija arī jāpierod pie laika maiņas (+2
stundas). Pēc gardo Īrijas brokastu notiesāšanas devāmies savā pirmajā
braucienā pretī nezinājām, jo līdz paredzētajai kora tikšanās vietai bija
jānokļūst pašu spēkiem. Protams, pēc nelielas klīšanas pa Dublinas centru, beidzot nonācām vajadzīgajā vietā. Pēc
neliela atpūtas brīža atkal mērojam garo ceļu uz Dublinas centru, lai ar
vilcienu tālāk dotos uz pilsētiņu pie Īru jūras – Bray (iekāpjot vilcienā, mēs
vēl nezinājām kas mūs sagaida). Iebraucot pilsētiņā, pirmais ko ieraudzīju
bija, gandrīz 400
metru augstais Krusta kalns, kura virsotnē atrodas Ķeltu krusts.
Izkāpjot no vilciena mums paziņoja, ka būs jāmēro ceļš pie krusta. Kalns no
apakšas neizskatījās tik bīstams cik tas patiesībā bija. Virsotni, protams,
sasniedza visi, un laimes pārņemti mēs ar dziesmām pieskandinājām kalna
virsotni.
Nākamā diena bija
veltīta Dublinas apskatei. Sēdāmies sarkanā autobusā ar nosaukumu ‘City tour’,
un devāmies 1,5 stundu garā ekskursijā pa Dublinu. Pēc tam, devāmies ķemmēt veikalus, vakarā uzstājāmies
St.Finnians baznīcā.
2. maijs sākās ar
sajūtu, ka šodien, laikam, no gultas izkāpt nevarēšu – sāpēja kājas, tomēr no
gultas izrausos. Šī bija viena no
fantastiskākajām dienām, jo pirmo reizi man bija iespēja būt pie okeāna. Vējš
bija nežēlīgs, bet okeāns brīnišķīgs. Vakarā sniedzām koncertu pilsētā
Limerick.
3. maijs bija pēdējā
diena, kad mums bija iespēja tā pa īstam izbaudīt Īriju.
No rīta dziedājām baznīcā kopā ar Īrijas
latviešu kori „eLVē”. Šis koncerts man radīja neparastas emocijas, jo M. Brauna
dziesma „Saule. Pērkons. Daugava” abu koru izpildījumā tā pieskandināja
baznīca, ka skatītāju un koristu acīs bija manāmas asaras.
Šis bija pēdējais vakars, kuru pavadījām
Īrijā, tāpēc vakarā devāmies pie mācītāja Uģa Brūklenes, kur visi kopā varējām
dalīties piedzīvotajā.
Pēdējais
rīts. Somu kravāšana. Atvadīšanās. Pēdējā brīdī paspējām vēl apskatīt Wicklow
kalnus.
4. maija vēlā vakarā
lidmašīna laimīgi nosēdās Rīgas lidostā.
Protams,
esmu laimīga atpakaļ mājās, bet Īrijā es zaudēju savu patriotismu Latvijai, jo
man nekad nebija bijusi iespēja redzēt kādu valsti tik jaukā skatījumā.
Atgriežoties mājās tas viss liekas kā pasaka, jo ceļojumā uzkrātās emocijas nav
vārdiem izstāstāmas – tas ir jāpiedzīvo.
Novēlu
ikvienai vismaz reizi mūža aizbraukt uz Īriju, tas ir to vērts. Tikai atceries,
ka Latvijā tevi noteikti kāds gaida atpakaļ!
