Slidošana nekad (!) nav bijusi mana stiprā puse.

            Tad nu tā... Pienāca diena (šajā gadā), kad mēs ar klasi braucām slidot. Es nekad nebiju tā slidojusi, kā to darīju šajā dienā. Aizbraucu ar domu, ka tāpat neko lāgā nemācēšu, uz ledus izskatīšos tizli (kā arī bija), bet galvenais – blakus draugiem.

            Sākumā bija briesmīgi. Manas slidošanas reizes var mierīgi saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, kas manī pat brīžiem iedvesa bailes. Ja godīgi, slidošana vai skrituļošana mani līdz šim nemaz tā nebija ieinteresējusi, bet pēc šīs reizes gribu iet slidošanas pulciņā. Joks – spoks. Atgriežoties pie tēmas... Lai gan kritu (un tā pa riktīgo) tikai vienu reizi uz sāna, krišanas mēģinājumi bija pieskaitāmi pat pie simta (nu labi, man vienmēr ir paticis visu pārspīlēt). Es uz ledus izskatījos tik drausmīgi, man pašai likās, ka tāda esmu vienīgā.

            Kad jau bija noslidota viena stunda, laiks pietuvojās beigām, es sāku sevī atklāt jaunu talantu – daiļslidotājas. Smiekli pašai nāk. Es uz ledus centos kā vēl nekad, lai gan to noteikti tā nemaz nevarēja pamanīt. Ar šo reizi sapratu, ka dzīvē ir vēl tik daudz neiemēģinātu un reizē neatklātu lietu, ka pašai prieks!

            Ja nerunātu par šīs dienas mīnusiem, tad tā slidošana izpelnītos nobela prēmiju, bet kādās sāpēs man bija kājas... Es jau zinu, jāsavelk stipri tās slidas, līdz vairs ap kāju necirkulē asinis (pārspīlējums), bet man no tā bija tālu. Vienīgais par ko es biju padomājusi tāpat kā citi, tie ir cimdi, ģeniāla lieta priekš, izpriecām uz ledus.

            Nu jā, tā beidzās mana diena uz slidām. Es tikai zinu, to, ka tagad slidošana manā dzīvē ieņems lielāku lomu, nekā līdz šim un tāds jau bija mans mērķis.

Dāmas – slidojiet un reizē labi pavadiet laiku, izklaidējieties un vēl šo to! :)