› STĀSTS

Sarežģījumi

Darbojas: 9.a klases skolēni

Pirmajā pirmdienā pēc brīvlaika klasē valdīja patīkama gaisotne. Visi likās izgulējušies, atpūtušies un priecīgi par atkal satikšanos. Klases audzinātāja Daina vēroja savus audzināmos un smaidīja. Bija nedaudz žēl, ka šis ir pēdējais pamatskolas pusgads kopā, bet Daina bija apņēmusies padarīt to neaizmirstamu, neskatoties uz eksāmeniem.

***

Marta un Toms uzsmaidīja viens otram. Kaut arī brīvlaikā viņi bija pāris reizes tikušies, abi tāpat bija noilgojušies viens pēc otra. Bija pārrunājamas daudz lietas, bet abi gaidīja izdevīgāku brīdi.

***

Vienīgais cilvēks, kas nepiedalījās sarunās bija Juris. Tas visiem šķita ļoti savādi, ņemot vērā to, ka viņš parasti bija pirmais, kas strauji iejutās klases dzīvē.

-         Hei, Juri, kas tev ir? Neizskatās, ka tu būtu savā ādā, kaut kas atgadījies? – atstutējies pret Jura galdu, vaicāja Toms.

-         Nē, neņem galvā, vienkārši jūtos noguris pēc svētkiem.

-         Mani tu nepiemānīsi, vecais, es redzu, ka tev kaut kas nav labi. Man taču tu vari stāstīt. Atkal meitene?

-         Nav svarīgi – Juris atmeta un piecēlās no krēsla.

Toms mirkli palika domājam. Draugs nekad nebija tā rīkojies, bet šķiet, ka šodien viņu aizkaitināja it viss.

***

Arī nākamajās stundās visi klasesbiedri un skolotāji bija samulsuši par Jura uzvedību. Stundās viņš klusi un domīgi sēdēja, bet starpbrīžos kaut kur nozuda. Uz citu jautājumiem viņš atbildēja strupi un īsi.

-          Jums nešķiet, ka mums vajadzētu izrunāties ar Juri? Viņš izskatās sliktāk nekā jebkad agrāk. – nobažījusies jautāja Renāte citiem pie pusdienu galda garajā starpbrīdī.

-          Tev izskatās, ka viņš ar kādu grib runāt? – aizkaitināti atcirta Toms un paskatījās uz tālāko galdiņu, kur viens pats pusdienoja Juris.

-          Nezinu, patiešām nezinu, bet liekas, ka viņam nepieciešama palīdzība.

-          Kopš kuriem laikiem tevi uztrauc Juris? – ierunājās Sabīne - liec viņu mierā, gan jau pats tiks ar savām problēmām galā.

Tādu attieksmi nebija neviens gaidījis. Sabīne demonstratīvi paņēma savu paplāti, un apsēdās pie cita galdiņa.

-          Kāda muša viņai iekodusi? – drūmi pakaļ meitenei noskatījās Andrejs.

***

Stundas beidzās un devītie izgāja ārā no skolas. Pa divām brīvlaika nedēļām visi bija atradinājušies ilgstoši atrasties telpā un mācīties, tāpēc katrs juta atvieglojumu. Marta ar Tomu ātri atdalījās no pārējiem. Sadevušies rokās viņi izbaudīja tikko izspraukušos saules starus. Ne Marta, ne Toms neko neteica, abi domāja par savādo mācību pusgada sākumu – par Jura un Sabīnes uzvedību. Šķita loģiski savienot šodienu ar notikumiem vasaras brīvlaikā pie Jura, kad abi likās teju pārgulējuši, tomēr bija pagājis tik ilgs laiks...

-          Tom, man liekas tev tomēr jāparunā ar Juri – Marta uzmanīgi iesāka.

-          Kā tu to iedomājies? Vai tad es jau šodien to nedarīju? Viņš pret mani izturējās kā pret kaimiņu kājslauķi! Ko tu teiktu, ja es tev tagad ieteiktu parunāt ar Sabīni? Viņa šodien šķita vēl „labāka” noskaņojumā nekā Juris.

Marta pašūpoja galvu. Drauga teiktais bija pārāk patiess, lai to apstrīdētu. Vairāk sarunas nevedās, likās, ka Toms ir pārāk nokaitināts. Abi atvadījās un aizgāja .

***

Te tev nu bija pirmā skolas diena. Nekad nebūtu domājusi, ka viņš būs tik dusmīgs. Bet ko man atlika darīt? Es taču nevarēju vienkārši atvainoties. Bet viņš to nesaprot, un kaut ko gaida. Ko tik es neatdotu, lai tikai nebūtu jāmācās ar viņu vienā klasē! Sabīne rakstīja savā dienasgrāmatā. Tieši šobrīd Juris bija draugos, bet Sabīnei nepietika drosmes viņam kaut ko uzrakstīt. Atnāca diezgan izmisīgas vēstules no Renātes un Martas, bet Sabīne tās pat neatvēra. Likās, ka vairs neko nevar labot, kur nu vēl paskaidrot kādam, kas neko pilnīgi nezin. Lai jau Juris pats tiek galā, ja viņam to tik ļoti vajag.

***

Juris sēdēja pustumšā istabā un domāja. Viss iznāca pavisam citādāk nekā viņš bija gribējis, tas satrauca, kaitināja un saniknoja. Vēl vairāk tracināja Sabīnes izturēšanās – augstprātīgā, iedomīgā būtne! Kaut viņa nemācītos manā klasē.