Mans pirmais garais ceļojums un otrā reize ārpus Latvijas robežas. Nokļuvu es tur nejauši – draudzeneiieminējos, ka varētu aizbraukt līdzi viņas klases izlaiduma ceļojumā ar tūrisma firmu Airisa&Co. Viņa visu nokārtoja – man tika izbrīvēta viena nedēļa, lai izbaudītu citu valstu skaistumu. Pabijām arī Polijā, bet tas jau cits stāsts – šoreiz par Slovākiju.

Zemie Tatri

Lai arī Slovākija ir neliela valsts (mazāka par Latviju), tajā ir ļoti daudz, ko apskatīt. Agrāk tikai sapņoju par augstiem kalniem ar klintīm un sniegu virsotnēs, bet nu ieraudzīju šo sapni arī īstenībā. Man bija iespēja apskatīt Tatrus – apm. 2200 m. vjl augstus kalnus, kuru virsotnes slējās mākoņos. Lai pastaigātos pa Demanovas alām – ar ļoti skaistiem pazemes ūdenskritumiem, ezeriņiem, iežu veidojumiem – stalaktītiem, samaksājām apm. 3,4 latus. Pēc tam mēs braucām tālāk, lai uzkāptu vienā no Zemo Tatru virsotnēm – Chopok (2024m). Apmēram līdz pusei varējām uzbraukt ar pacēlāju, bet daži izturīgākie un ātrākie (mums bija dotas 4h laika) izvēlējās iet augšā kājām. Es izšķīros par labu pacēlājam. Uzbraucot augšā, bija norādīts, ka līdz virsotnei pa akmeņu taciņu vēl  jāiet 2 km kājām. Laiks bija nedaudz mākoņains. Vai mums paveicās? Man laikam vairāk patiktu saule nekā migla, bet arī vējā skrienošie mākoņi bija ļoti skaisti.  Bija ar ko lepoties – es tiku līdz augšai (par spīti kurpītēm, kuras slīdēja pa akmeņiem), līdz kurienei daudzi nespēja nokļūt dažādu iemeslu dēļ. Bija liels gandarījums.

„Aquacity”

Slidkalniņi, pirtis, termālie baseini... viss kā jau parasti, bet Popradas (tur bija arī mūsu viesnīca) akvaparkā katru vakaru plkst. 21.00 bija apm. 10 minūšu lāzeršovs, kura laikā varēja gulēt siltajā ūdenī, klausīties mūzikā un vērot zīmējumus uz sienas. Skaisti. Citās jomās ar Līvu Akvaparku tas sacensties laikam jau nevarētu, bet kāda nu kuram gaume.

Senatnes elpa

Levošas vecpilsētā bija daudz vēsturisku kultūras pieminekļu, ko apskatīt. Protams, daudzi no tiem ir apvīti ar leģendām, piemēram, par būrīti, kurā esot turētas nepaklausīgas sievietes. Apskatījām pilis. Paugura galā bija redzama baznīca, kas pacēlās pāri visai apkārtējai teritorijai, bet otrā pusē – arī vienas no lielākajām pilsdrupām visā Eiropā – Spiškas pilsdrupas.

Dunajeca – robeža starp Poliju un Slovākiju

Upe nebija dziļa – ar airiem plostnieki varēja stumt mūsu plostus pa straumi. Daudzus mazliet biedēja skujas plostu priekšā, bet gide paskaidroja, ka šis nebūs mūsu pēdējais brauciens – tās nepieciešamas, lai ūdens neietecētu plostos. Mūsu acu priekšā tos arī sasēja. Krastos bija redzamas ļoti skaistas klintis un kalni. Brauciens beidzās, kad bijām nobraukuši pa upi apmēram 6 kilometrus. Tad mēs devāmies uz kalnu krodziņu, kur nobaudījām slovāku nacionālos ēdienus un dzērienus. Man atmiņā ir palikusi gulaša zupa, pankūkas ar biezpienu un kadiķu šņabis.

Augsto Tatru kalnu takas

Biju sagatavojusies pastaigai pa kalniem, kurai mums tika atvēlētas 9 stundas, un kļūdīgi secināju, ka Augstajos Tatros būs auksti, jo Zemajos Tatros es pārsalu. Bija karsti, saule spīdēja, mūsu spēkus izsmeļot arvien vairāk. Augšā braucām ar pacēlāju un gājiens šoreiz bija lejup. Daudz vieglāk un arī interesantāk nekā Zemajos Tatros. Atpūtāmies, dzerot tēju un paēdot kādā no krodziņiem. Visu izgājām jau 4 stundās, un tad mums bija daudz laika, lai pastaigātos pa nelielu kalnu pilsētiņu, kurā bija novietots autobuss. Ļoti patika – pēdējā ceļojuma diena bija pavadīta brīnišķīgi.