› LŪK, TĀ

Noteikti, kanālā LNT esat ievērojušas Inesi Supi, kura šomēnes piekrita padalīties ar mums savos bērnības piedzīvojumos.

Sveikas, meitenes. Patiesībā, agrāk es sevi uzskatīju par bērnu bez bērnības, bet šobrīd atskatoties pagātnē, es sapratu, ka pat neesmu bijusi pietiekami aktīva un neesmu izmantojusi itin visu, ko man piedāvāja. Tad , kad man bija 7 gadi, es mācījos Auru pamatskolā. Tas ir Dobeles rajonā. Pavisam maza, bet ļoti mājīga mācību iestādē, kurā bija diezgan maz skolēnu. Es mācījos vienā klasē ar Lauri Reiniku, vienu brīdi pat sēdējām vienā solā. Viņa tēvs bija mūzikas skolotājs un šķiet, ka tieši pateicoties šim cilvēkam , es visu savu bērnību esmu pavadījusi televīzijā, kameru priekšā. Tātad – Laura tēvs man deva iespēju dziedāt tādā jauniešu popgrupā, kas tā arī saucās „ Auri” . Es biju dziedātāja. Un tā diena pārvērta visu mazu mūžu. Mēs daudz mēģinājām, koncertējām, braukājām apkārt pa visu Latviju. Laikam pats smieklīgākais gadījums no šiem laikiem ar mani gadījās Vecauces pilī. Neatceros kas tas bija par pasākumu, bet mums vajadzēja uzstāties diezgan plašai publikai. Pirms kāpšanas uz skatuves, protams, mūs sacienāja ar kūciņām un krietni daudz limonādes. Mums bija jānodzied 16 dziesmas, bet jau pašā sākumā es sapratu, ka ir dimbā... Domas kavējās nevis pie dziesmu vārdiem, bet pie tā, ka drīz es pārsprāgšu, jo izdzertā limonāde prasījās ārā. Godīgi, sajūta nav no tām patīkamākajām. Tu stāvi uz skatuves un skaties cilvēkos ar asarām acīs un ne jau tāpēc, ka Tu dziedāto sirdi plosošu dziesmu. Saprotiet pašas, nu kā var nākt raudiens no dziesmas, kuras vārdi ir apmēram tādi – mežmalā uz lielas bekas rūķītis konfektes stādīja... Protams, es īsti nezināju ko darīt un tad saņēmos, un kā solā sēžot pacēlu roku. Nu, tā kā skolā. Protams, mūzikas skolotājs samulsa, es nosarku, bet uz vajadzīgo iestādi tiku. Pēc tam gan mums bija „ sausais likums” un pirms koncertiem ne piles limonādes. Atceros vēl gadījumu, kad mēs abi ar Lauri Lielvārdē pirms koncerta izlēmām pakāpelēt pa smilšu klintīm. Es baltās zeķubiksēs, viņš arī tāds uzcirties, kājās sandales un – aidā, iesim pastaigāties. Viss beidzās ar to, ka izrādījās, ka klintis nav īsti no smilšakmens, bija uzlijis un izrādījās, ka mēs mīcamies pa tīrāko mālu. Lieki piebilst, ka manas zeķubikses vairs nebija baltas un uz skatuves nācās kāpt ar plikām kājām. Kā iztīrīja Laura bikses, pēc tās lielās pieaugušo rāšanās uz mums, es gan neatceros. Bija jautri!

Ar dziedāšanu Auros man asociējas visa bērnība. Visbriesmīgāk toreiz likās, ka mums jābrauc ir uz festivāliem vai radio ierakstiem, bet mūsu klases biedri lepni gora dupšus vietējā disko.Tagad es saprotu, ka tas bija tā vērts. Es atceros, kā pēc kārtējā koncerta Latvijas televīzijā, mēs abi ar Lauri stāvējām pie spoguļa un teicām, ka mēs šeit strādāsim. Piepildījās.  

Atklāšu noslēpumu - 15 gadu vecumā es biju līdz ausīm ieskatījusies Renārā Kauperā. Mana istaba bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, jo visur bija viņa bildes. Tās bija tīrākās šausmas! Man pat pirmā simpātija bija līdzīga Kauperam. Tā kā es grozījos pa televīziju, reiz man bija tā iespēja kāda festivāla laikā strādāt kopā ar savu elku. Tas bija festivāls „ Saules zaķis” , kurā piedalījās bērnu popgrupas. Festivāls ilga , manuprāt, četras dienas. Nu, lūk, man bija jālēkā pa skatuvi milzīgā, dzeltenā tērpā – es biju saules zaķis, bet Kaupers vadīja. Jums vajadzēja redzēt, kā es pārdzīvoju, jo pazaudēju Renāra dāvināto pildspalvu. Ārprāts! Kopš tā laika man sāka garšot frikadeļu zupa, jo Kaupers to ēda. Jā, es biju pārņemta, apņemta.. No vienas puses man tāda fanošana liekas absurda, bet no otras, šādā veidā mēs neapzināti kaut ko iemācamies no cilvēka, kuram gribētu līdzināties. Vai ne? Paldies visiem svētajiem, ilga man šī aizraušanās nebija, bet šo laiku es atcerēšos ilgi.

Patiesībā, es uzskatu, ka katrs cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē nav nejaušība. Katram ir āatstāj kaut kādas zīmes, kuras veido tavu likteni. Tas var būt cilvēks, kurš sāpina. Tas var būt cilvēks, kurš pamāca...Tas var būt cilvēks, kurš vienkārši tev atver acis un padara Tevi laimīgu. Tieši tādu cilvēku es jums visām vēlu satikt. Un – esiet laimīgas!